Kā darbojas multiraide

Multiraides funkcionalitāte ir balstīta uz grupas tīkla modeli. Tas nozīmē, ka saimnieki, kas vēlas saņemt datus, pievienojas a “multiraides grupa” specifisks. Katrai multiraides grupai ir sava IP adrese, kas ir īpaša IP adrese diapazons no 224.0.0.0 līdz 239.255.255.255, kas pazīstama kā D klases IP adrese.

Kad resursdators pievienojas multiraides grupai, tam ir atļauja saņemt visus datus, kas nosūtīti uz grupas IP adresi. Kad resursdators (vai serveris) vēlas nosūtīt datus, tas nosūta datus uz grupas IP adresi, nevis uz vienu IP adresi.

Tīklā esošie maršrutētāji un slēdži apzinās šīs grupas un ir atbildīgi par datu pavairošanu un nosūtīšanu visiem saimniekiem, kas ir pievienojušies šai konkrētajai grupai.

piemērs

Lai to ilustrētu, pieņemsim, ka jums ir trīs saimniekdatori: A, B un C. Visi trīs pievienojas 1. multiraides grupai, kuras IP adrese ir 224.0.0.1. Tagad, ja jums ir serveris, kas vēlas sūtīt datus uz šiem trim saimniekiem, serveris nosūta datus uz 224.0.0.1.

Tīklā ieslēgtie maršrutētāji un slēdži atkārto šos datus un nosūta tos uz A, B un C. Ja grupai pievienojas resursdators D, tas automātiski sāks saņemt arī uz šo IP adresi nosūtītos datus.

Multiraides protokoli

Multiraides maršrutēšanas protokoli tiek izmantoti, lai koordinētu multiraides trafiku un nodrošinātu, ka dati sasniedz visus grupas dalībniekus. Visizplatītākie protokoli ietver:

1. IGMP (Internet Group Management Protocol)

IGMP ir sakaru protokols, ko izmanto IP tīklos, lai izveidotu dalību multiraides grupā vienā tīkla segmentā (lokālajā tīklā vai LAN). Tas darbojas starp resursdatoru un vietējo maršrutētāju, ļaujot resursdatoram informēt maršrutētāju, ka tas vēlas saņemt datus, kas nosūtīti uz noteiktu multiraides grupas adresi.

Ir vairākas IGMP versijas.

• • La versija 1 ļauj tikai saimniekiem pievienoties grupām.
  • La versija 2 pievieno iespēju saimniekiem atstāt grupas, kā arī ievieš vaicājuma mehānismu maršrutētājam, lai noteiktu, kuri saimniekdatori joprojām pieder multiraides grupai.
  • La versija 3 pievieno iespēju saimniekiem norādīt, kurš konkrētais avots vēlas saņemt multiraides trafiku, kas pazīstams kā “uz avotu balstīta multiraide”.

2. PIM (Independent Multicast)

PIM ir maršrutēšanas protokols, ko izmanto, lai pārvaldītu, kā paketes tiek replicētas tīklā un nosūtītas multiraides grupas dalībniekiem.

Atšķirībā no citiem maršrutēšanas protokoliem, PIM netiek izmantots, lai izvēlētos ceļu caur tīklu, bet gan lai izveidotu izplatīšanas kokus, kas nosaka, kā paketes tiek replicētas un izplatītas multiraides grupas dalībniekiem.

Ir divi galvenie PIM veidi: PIM-SM (retais režīms) un PIM-DM (blīvs režīms).

• • PIM-SM To izmanto tīklos, kur multiraides grupas ir izkliedētas un nav daudz uztvērēju.
  • PIM-DM To izmanto tīklos, kur multiraides uztvērēji ir blīvi iesaiņoti.

3. DVMRP (Distance Vector Multicast Routing Protocol)

Tas ir viens no vecākajiem multiraides maršrutēšanas protokoliem. Tas ir balstīts uz RIP (Routing Information Protocol) algoritmu, kas ir attāluma vektora maršrutēšanas protokols.

DVMRP izmanto paņēmienu, kas pazīstams kā trafika pārpludināšana, kad multiraides trafika tiek nosūtīta uz visiem tīkla punktiem, un pēc tam maršrutētāji atmet trafiku no tīkliem, kuriem nav multiraides grupas dalībnieku.

DVMRP izveido tā saukto aptverošo koku, kas ir struktūra, kas nosaka, kā paketes tiks izplatītas tīklā. Lai gan DVMRP bija viens no pirmajiem multiraides maršrutēšanas protokoliem un ir bijis ļoti ietekmīgs, mūsdienās tas netiek tik plaši izmantots, jo tiek pieņemti mūsdienīgāki un efektīvāki protokoli, piemēram, PIM.

Katram no šiem protokoliem ir unikāla loma multiraides trafika veicināšanā, un tie bieži strādās kopā, lai tīklā nodrošinātu multiraides pakalpojumus.

Piemēram, resursdators var izmantot IGMP, lai informētu vietējo maršrutētāju, ka tas vēlas pievienoties multiraides grupai, un pēc tam šis maršrutētājs var izmantot PIM, lai pārvaldītu pakešu izplatīšanu šim resursdatoram.

Multiraides lietojumprogramma lokālajos un globālajos tīklos

Multiraide parasti tiek izmantota lokālajos tīklos (LAN). Tas ir tāpēc, ka vairums mūsdienu slēdžu un maršrutētāju LAN sākotnēji atbalsta multiraidi, un tīkla administratoriem ir pilnīga kontrole pār tīklu, padarot multiraides ieviešanu un pārvaldību vieglāku.

Vietējā tīklā multiraidi var izmantot dažādām lietojumprogrammām. Tie var ietvert video vai audio straumēšanu, programmatūras izplatīšanu, sistēmu atjaunināšanu un daudzas citas lietojumprogrammas, kurām nepieciešama vienlaicīga datu piegāde vairākiem resursdatoriem.

Multiraides izmantošana globālā tīklā, piemēram, internetā, ir sarežģītāka. Lai gan IP protokols atbalsta multiraidi, ne visi interneta maršrutētāji ir konfigurēti tā atbalstam. Tas nozīmē, ka, lai gan varat nosūtīt datus uz grupas IP adresi, nav garantijas, ka šie dati sasniegs visus potenciālos grupas dalībniekus.

Lai pārvarētu šo ierobežojumu, tādas metodes kā “IP multiraide, izmantojot Unicast”, kur multiraides dati ir iekapsulēti unicast paketēs transportēšanai internetā. Lai gan tas var nodrošināt multiraides datu piegādi, izmantojot internetu, tas nepiedāvā tādu pašu joslas platuma efektivitāti kā vietējā multiraide.