IPv5 ir termins, kas dažkārt sastopams diskusijās par interneta protokolu izstrādi, taču patiesībā tas nekad netika oficiāli norādīts kā IPv4 pēctecis vai IPv6 priekštecis tīkla adresēšanas kontekstā.

Tas, kas pazīstams kā IPv5, patiesībā bija eksperimentāls protokols Interneta straumes protokols, saīsināti kā ST o ST2, un tika izstrādāts, lai atbalstītu video un audio pārraidi uz savienojumu orientētos tīklos, paredzot dažus straumēšanas pakalpojumus, kas mums ir šodien.

Interneta straumes protokols, kas izstrādāts 70. gados un pilnveidots vairākās versijās (2. versija bija vislabāk zināmā, līdz ar to ST2 — “2”), koncentrējās uz reāllaika datu pārraidi tīklā.

Šis protokols ieviesa tādas funkcijas kā pakalpojumu kvalitātes (QoS) pārvaldība, lai nodrošinātu datu piegādi ar joslas platuma un latentuma prasībām, kas nepieciešamas nepārtrauktām multivides straumēm.

Lai gan ST/ST2 bija novatorisks projekts, kas ieviesa daudzas idejas, ko izmantoja multivides straumēšanā un citos vēlākos tīkla protokolos, tas netika izveidots kā de facto standarts tīkla adresēšanai vai kā ilgtermiņa risinājums IP adreses trūkumam tā mērķis bija vairāk uzlabot pakalpojumu kvalitāti un atbalstu reāllaika lietojumprogrammām, nevis paplašināt pieejamo adrešu telpu.

Kad nepieciešamība pēc lielākas adrešu telpas kļuva kritiska, izstrāde koncentrējās uz to, ko mēs tagad zinām kā IPv6, kas piedāvā praktiski neierobežotu adrešu telpu, pateicoties tā 128 bitu dizainam, kā arī drošības, maršrutēšanas efektivitātes un automātiskās konfigurācijas uzlabojumiem. Iespējas.

IPv6 tika īpaši izstrādāts, lai pārvarētu IPv4 ierobežojumus un nodrošinātu interneta ilgtermiņa izaugsmi, padarot IPv5/ST2 starpposmu vairāk par vēsturisku zemsvītras piezīmi tīkla protokolu izstrādē.